Garšaugu ABC

Garšaugu ABC

 
  • A

    • Anīss (Pimpinella anisum)

      Anis Anīss garšo pēc vasaras un Vidusjūras, pēc pastis liķiera, rakijas, ouzo un lakricas. Jaunās lapiņas piešķir zaļajiem lapu salātiem viegli saldenu aromātu, bet ziedi ir dekoratīvs un ēdams rotājums. Sēklas tiek ievāktas, kad tās kļuvušas brūnas, un tad tās, svaigi samaltas vai veselas, tiek izmantotas smalkmaizītēs un cepumos, zupās, mērcēs un noteikti arī karija ēdienos. Tās lieliski sader arī ar visiem pākšaugiem.
  • B

    • Baziliks (Ocimum basilicum)

      Basilikum Baziliks, kas cēlies no Āfrikas un Āzijas tropiem, jau sen kļuvis par "garšvielu karali" virtuvēs visā pasaulē. Visizplatītākā no 150 bazilika šķirnēm ir viengadīgais parastais baziliks, kas labi aug arī podiņā uz saulainas palodzes. Saldi asās, smaržīgās bazilika lapas ir iecienīts garšaugs picās un pastas ēdienos. Smalki sagrieztas, svaigās bazilika lapiņas piešķir brīnišķīgu aromātu mērcēm un salātiem, zupām, gaļas, zivju un dārzeņu ēdieniem, tomēr to var pievienot arī saldējumam, sorbetam, augļu salātiem un saldēdieniem. Svaigs baziliks gatavošanas procesā ievērojami zaudē aromātu, tāpēc to ēdienam jāpievieno daudz vai arī īsi pirms pasniegšanas.
  • C

    • Čili (Capsicum annuum)

      Chili Čili, dēvēti arī par peperoni, peperončini, pieder pie papriku ģints. Formas dēļ to bieži dēvē par čili pāksti, bet botānikas klasifikācijā tie patiesībā pieder pie ogām. Čili krāsa mēdz variēt no zaļas, kad tie ir negatavi, līdz dzeltenai, oranžai, sarkanai, tumši sarkanai un pat violetai. Pēc formas tie var būt gareni, taisni, izliekti un arī apaļi. Der iegaumēt - jo čili ir mazāki un tumšāki, jo tie būs asāki. Čili tiek izmantoti gan svaigā, gan kaltētā veidā. Izņemot gaišās starpsieniņas un sēklas, čili kļūst maigāki.
    • Citronmelisa (Melissa officinalis)

      Zitronenmelisse Citronmelisa sākotnēji cēlusies no Vidusjūras austrumu reģioniem un svaigas, smalki sagrieztas melisas lapas daudziem ēdieniem piešķir atsvaidzinošu, citroniem līdzīgu garšas niansi. Tā labi sader ar zivju un vistas ēdieniem, salātiem, kā arī ar augļiem un ogām, piemēram, āboliem, zemenēm un melonēm. Ēdieniem, kur izmantota citronu sula, melisa piešķir atsvaidzinošu, garšvielām bagātu niansi. Karstās vasaras dienās citronmelisa lieliski atsvaidzina aukstā ledus tējā. Lielā nektāra daudzuma dēļ citronmelisas ziedus ļoti augsti vērtē arī bites.
    • Citronzāle (Cymbopogon citratus)

      Zitronengras Neviena cita garšviela nav tik raksturīga Āzijas virtuvei kā citroniem līdzīgais, asais stingro citronzāles lapu aromāts. Sākotnēji cēlusies Austrumindijā, mūsdienās citronzāle, kas var izaugt līdz pat diviem metriem augstumā, tiek audzēta visos Āzijas tropiskajos reģionos. Citronzāle vislabāk garšo svaigi sagriezta un labi iederas vistas, zivju un jūras velšu ēdienos, kā arī mērcēs un marinādēs. Vislabāk tā sader kopā ar koriandra zaļumiem, sīpollokiem un ķiplokiem.
  • D

    • Dilles (Anethum graveolens var. hortorum)

      Dill Dilles gan cēlušās Centrālāzijā, taču mūsdienās tās ir izplatītas ziemeļu un austrumu Eiropas virtuvē. Līdz 1,25 m augstie augi pieder pie čemurziežu dzimtas un tie ir ļoti mazprasīgi. Tiek izmantotas auga lapas, ziedi un kaltēti augļi. Tie garšo saldi un aromātiski, mazliet atgādina anīsu un arī ķimenes. Laksti un ziedi izmantojami tikai svaigā veidā, piemēram, salātos, īpaši gurķu salātos, un mērcēs, kā arī pie kartupeļiem un zivju ēdieniem. Ziedi un vēl neatvērušies ziedpumpuri piešķir marinētiem gurķiem un citiem dārzeņiem, kā arī garšaugu etiķim iederīgi pikanto garšas niansi. Tos var labi izmantot arī maizē un maizītēs.
  • E

    • Estragons (Artemisia dracunculus)

      Estragon Estragons ir tipiska garšviela zupām un mērcēm, taču to izmanto arī marinētiem gurķiem, salātiem un dažos sinepju veidos.
  • F

    • Fenhelis (Foeniculum vulgare var. dulce)

      Fenchel Kaut arī fenhelis ir tipisks vasaras augs, tā kaltētās sēklas ir nesaraujami saistītas ar Ziemassvētku laika cepumiem un konditorejas izstrādājumiem. Svaigās, zaļās, šaurās, viegli saldenās lapas iederas lapu salātos, pie vieglām mērcēm un noteikti arī zivju ēdienos. Sēklas, kas tiek ievāktas septembrī vai oktobrī un izmantotas maltas vai veselas, piešķir maizēm, zupām un, protams, arī dažādiem sautējumiem savdabīgu, pikantu niansi un papildus tam labvēlīgi ietekmē gremošanu.
  • G

    • Gārsa (Aegopodium podagraria)

      Giersch Daudzi gārsu uzskata tikai par spītīgu nezāli, taču šim čemurziežu dzimtas augam, kā jaunās lapiņas martā un aprīlī garšo pēc burkāniem un selerijām, ir ļoti plašs pielietojums - lapas izmanto kā garšaugu dārzeņu ēdienos, zupās un mērcēs, kā piedevu to var ēst kopā ar kartupeļiem, bet smalki sakapāta gārsa lieliski iederas arī uz sviestmaizes. Jaunie laksti lietojami uzturā līdzīgi kā citi dārzeņi, ziedi, kas zied no jūnija līdz augustam, ir glīta un ēdama dekorācija, savukārt ovālie, ķimenēm līdzīgie augļi piešķir zupām un sautējumiem pikantu niansi.
    • Gurķumētra (Borago officinalis)

      Borretsch Gurķumētrai ir patīkami skāba un atsvaidzinoša, gurķiem līdzīga garša. Visgaršīgākās ir jaunās lapiņas, vecākām un asākām lapām ir pārāk intensīva garša. Gurķumētra labi sader ar svaigo sieru un biezpienu, olu ēdieniem un salātiem, piemēram, gurķu salātiem, kā arī ar spinātiem un kāpostiem. Mazie, ēdamie, violeti zilie ziediņi ļauj glīti izrotāt desertus, salātus un atsvaidzinošus dzērienus. Tos arī var labi sasaldēt ledus kubiņos.
  • I

    • Ingvers (Zingiber officinale)

      Ingwer Aromātiskā, spēcīgā garšviela sākotnēji cēlusies no siltajiem un mitrajiem Dienvidāzijas džungļiem. Kulinārijā šī bēškrāsas sakne tiek izmantota, lai uzlabotu garšu gaļas, zivju, vistas ēdieniem, zupām, salātiem un karijiem. Saldeni asais, pikantais aromāts brīnišķīgi papildina arī tādus saldos ēdienus kā rīsu piena putru, augļu salātus, cepumus (piemēram, piparkūkas), tējas un dzērienus (piemēram, ingveralu). Japānā ingvers tiek baudīts marinēts kopā ar suši. Ingvers jāuzglabā sausā un tumšā vietā. Sagrieztai ingvera saknei no sākuma der ļaut mazliet apžūt un tikai tad likt to ledusskapja dārzeņu nodalījumā. Svaigi sarīvētu vai sakapātu ingveru var ļoti labi sasaldēt un tad to var uzglabāt mēnešiem ilgi.
    • Izops (Hyssopus officinalis)

      Ysop Šobrīd izops nav īpaši populārs, kaut arī tā jaunie dzinumi, viegli rūgtenās lapiņas un violeti rozā vai baltie ziediņi (jūlijā un augustā) lieliski papildina treknu cepešu garšu. Tas labi sader arī ar dārzeņiem, piemēram, pupām, ar zupām, salātiem un sautējumiem. Izops jāizmanto tikai svaigā veidā, jo kaltēts tas pilnībā zaudē aromātu. Starp citu, izopa nosaukums cēlies no arābu valodas un nozīmē "svēto zāli". Kopš 16. gadsimta izops ticis audzēts kā garšaugs un ārstniecības augs.
  • K

    • Kafir laima lapas (Citrus hystrix)

      Kaffirlimettenblätter Kafir laima lapas iegūst no tāda paša nosaukuma koka, kas pieder pie rūtu dzimtas. Lapām piemīt ļoti intensīvs, pikants, citroniem līdzīgs rūgts aromāts. Tās ir svarīga sastāvdaļa Dienvidaustrumāzijas (Taizemes, Kambodžas, Malaizijas un Indonēzijas) un Francijas aizjūras departamenta Reinjonas virtuvē. Līdzīgi kā lauru lapas Eiropā, svaigas vai kaltētas kafir laima lapas tiek izmantotas, gatavojot zupas, mērces un sautējumus, taču pirms pasniegšanas tās no ēdiena izņem ārā.
    • Kajēnas pipari (Capsicum annuum var. acuminatum)

      Cayennepfeffer Kajēnas pipari ir maltas čili piparu pākstis, ko iegūst no Kajēnas šķirnes čili pipariem. No botānikas viedokļa tie pat nav pipari, bet gan paprikas šķirne. Tā kā maļot piparu pākstis, līdzi tiek samaltas arī pāksts starpsienas un sēklas, Kajēnas pipari ir ievērojami asāki par melnajiem pipariem. Tiem raksturīgs viegli augļains, dūmakains un rūgtens aromāts. Sākotnēji tie cēlušies Latīņamerikā, bet spāņu un portugāļu jūrasbraucēji atveda par "spāņu pipariem" dēvēto garšvielu uz Eiropu un Āziju.
    • Kanēlis (Cinnamomum verum J. S. Presl)

      Zimt Kanēli iegūst no kaltētas kanēļa koka mizas, īpaši no īstā jeb Ceilonas kanēļa koka. Tā ir viena no pasaulē senākajām garšvielām - Ķīnā to izmantoja jau 3000 gadu pirms mūsu ēras. Kanēļa standziņas pirms lietošanas sadrupina, apgrauzdē pannā bez taukvielām, līdz tās sāk smaržot, un tad samaļ. Kanēli pievieno desertiem, konditorejas izstrādājumiem un cepumiem, kakao un karstvīnam, kā arī tumšajām mērcēm medījumu gaļas ēdienos.
    • Kaperi (Capparis spinosa)

      Kapern Kaperi ir marinēti kaperu krūma ziedpumpuri. Krūms ir izplatīts Dienvideiropā un visā Vidusjūras reģionā. Vēl slēgtie ziedpumpuri pavasarī tiek novākti ar rokām. Svaigā veidā tie nav izmantojami uzturā. No sākuma tos veselu dienu žāvē un pēc tam liek jūras sālī, sālsūdenī, etiķī vai eļļā, lai tie iegūtu pikanti asu garšu. Vislabāk garšo vismazākie kaperi.
    • Kardamons (Elettaria cardamomum)

      Kardamom Bez kardamona - garšvielas no ingvera dzimtas - nebūtu karija un arī vairāki saldēdieni bez kardamona citronu un kanēļa aromāta būtu diezgan bezgaršīgi. Senajiem grieķiem kardamons bija dārga importa prece. Arī romieši novērtēja no Dienvidindijas un Šrilankas nākušā garšauga aromātu. Tālajos Austrumos melnās sēkliņas trīsstūrainajās pākstīs tiek izmantotas gandrīz jebkurā karija ēdienā, bet arābu zemēs ar to papildina kafijas aromātu. Skandināvijā kardamonu pievieno ne tikai kēksiem un smalkmaizītēm, bet arī pastētēm un desām. Kardamonu pirms lietošanas ieteicams bez eļļas apgrauzdēt pannā ar nepiedegošu pārklājumu tik ilgi, līdz sāk izdalīties aromāts, tad to sasmalcina piestā.
    • Karija lapas (Murraya koenigii)

      Curryblätter Karija lapas cēlušās no Dienvidaustrumāzijas, taču tās labi jūtas arī podos saulainos balkonos un terasēs Eiropā. Spoži zaļās lapas, ko iegūst no līdz pat diviem metriem augsta krūma, jau pieskaroties izdala intensīvu karija garšvielu maisījuma aromātu. Kaltētas lapas ļoti ātri zaudē aromātu. Karija lapas izmanto kā garšvielu Āzijas ēdienos, kā arī pie gaļas, zivju un dārzeņu ēdieniem un čatnijos.
    • Ķimenes (Carum carvi)

      Kümmel Ķimeņu pielietojums kulinārijā ir patiešām plašs un universāls - pirmajā augšanas gadā salātos, zupās un mērcēs tiek izmantotas lapas un jaunie dzinumi, bet otrajā gadā - ziedi (kā ēdams rotājums un salātos) un nobriedušās, sausās sēklas, ko pievieno ceptiem kartupeļiem, maizei, gaļas un, protams, kāpostu ēdieniem. Ķimeņu sēklas - līdzīgi kā anīsa un fenheļa sēklas - var uzkost arī tāpat vien. Sākot ar septembri, kā gardu garšvielu zupās un sautējumos iespējams izmantot arī ķimeņu saknes.
    • Ķiploks (Allium sativum)

      Knoblauch Par ķiploku pastāv dažādi viedokļi. Vieniem tas ļoti garšo, bet citi to nīst - varbūt tāpēc, ka nekad nav pagaršojuši patiešām svaigu ķiploku. Pie sīpolaugiem piederošais bumbulis no Centrālās un Dienvidāzijas stepju reģioniem antīkajos laikos pa Vidusjūru nonāca Eiropā. Ķiplokus izmanto gan aukstos, gan arī siltos ēdienos kā garšaugu, kam tas piešķir sev raksturīgo, savdabīgo aromātu. Apcepot tam nedrīkst ļaut kļūt brūnam, jo citādi tas var garšot rūgti.
    • Koriandrs jeb kinza (Coriandrum sativum)

      Koriander Koriandram, kas ir vienlīdz izplatīts Āzijas un Arābijas virtuvēs, ir radies daudz piekritēju izmantošanai arī eiropiešu ēdienos. Tā cienītāji novērtē koriandra zaļumu pikanti aso, viegli saldeno garšu un neatkārtojamo aromātu, kas atgādina pētersīļu, anīsa, piparmētru un citrona miziņu smaržu. Aromātiskās, jaunās, zaļās lapiņas un kātiņi, kā arī baltie ziedi un mazie augļi ar pikanti aso aromātu ir neaizstājama sastāvdaļa daudzos karija maisījumos. Tie piešķir mērcēm un marinādēm īpašu garšas noti un tiek izmantoti kā garšviela gurķu un ķirbju marinādēs. Koriandra zaļumus izmanto līdzīgi kā pētersīļus, taču izmantot var arī smalki sagrieztus maigos kātiņus, jo tie padara koriandra aromātu vēl intensīvāku.
    • Krustnagliņas (Syzygium aromaticum)

      Gewürznelken Krustnagliņas ir ļoti smaržīgi un ar dedzinoši asu garšu apveltītie nagliņkoka ziedu pumpuri. Sākotnēji tās cēlušās Moluku salās, taču tagad tiek audzētas arī Zanzibārā un Madagaskarā. Piesardzīgās devās krustnagliņas pievieno marinādēm, mērcēm, zupām, desām, gaļas un zivju ēdieniem, piparkūkām, karijiem un, protams, karstvīnam un punšam. Izmantojama ir tikai pumpura galviņa, jo kāts garšo rūgteni.
    • Kurkuma (Curcuma longa)

      Kurkuma Kurkumas saknes, kas iekšpusē ir koši oranžīgi dzeltenā krāsā, aug Indijas un Dienvidaustrumāzijas tropu reģionos. To dēvē arī par dzeltensakni vai Indijas safrānu. Svaiga vai kaltēta un samalta kurkuma ir neaizstājama sastāvdaļa jebkurā karija maisījumā. Kurkumas rūgteni sveķainais, viegli asais un atsvaidzinošais aromāts labi sader kopā ar gaišo gaļu, vistas un zivju ēdieniem, salātu mērcēm, marinētiem dārzeņiem un grila garšvielu maisījumiem. Kurkumu jātur tumšā vietā un to nedrīkst uzglabāt pārāk ilgi, jo tā ātri zaudē aromātu un gaismā izbalē.
  • L

    • Lakši (Allium ursinum)

      Bärlauch

      Pēdējos gados laksis jeb meža loks kļuvis iecienīts pat zvaigžņotos restorānos, kaut arī līdz tam tas gadiem ilgi palicis sava kultivētā brāļa ķiploka ēnā. Tas izaug līdz 35 centimetriem augstumā. Rietumu un Viduseiropā strautmalēs un lapu koku mežos lakši auguši jau gadu tūkstošiem ilgi. Atkarībā no nokrišņu daudzuma auga lapas, ziedpumpuri un ziedi ievācami no marta līdz jūnijam, bet lakšu sīpoli - tikai pēc ziedēšanas. Lakši patērējami tikai svaigi. Pēc garšas tie var atgādināt gan maigus ķiplokus, gan spēcīgus sīpollokus. Mazās devās svaigi vai sutināti lakši labi iederas zupās, salātos un dārzeņu ēdienos. Ar tiem var arī aromatizēt eļļu vai etiķi vai pagatavot no tiem pesto.

    • Lapu kārvele (Anthriscus cerefolium ssp. cerefolium)

      Kerbel Kārveli mēdz dēvēt arī par zupas garšvielu, bet maigās trīskāršas vai četrkāršās, gaiši zaļās lapiņas lieliski papildina arī baltās mērces un biezpienu. Kārvelei piemīt maigs fenheļa un anīsa aromāts. Tas ir viegli saldens un atgādina lakricu. Kārvele bagātina salātu, grilētu zivju, kartupeļu un sēņu ēdienu garšu. Tā brīnišķīgi garšos arī vācvalodīgajās zemēs pazīstamajā baltajā krējuma zupā. Tāpat kā pētersīļi, arī kārvele, kas izaugot var sasniegt pat 60 cm augstumu, pieder pie čemurziežu dzimtas. Audzējot kārveli podiņā uz virtuves palodzes, to var izmantot visa gada garumā. Viengadīgās kārveles lapas ir jāievāc pirms ziedēšanas. Pie ēdieniem to pievieno tikai pašās gatavošanas beigās, jo to nedrīkst vārīt.
    • Lauru lapas (Laurus nobilis)

      Lorbeer Mūžzaļās lauru lapas izmantotas jau senajā Grieķijā, kur tās rotāja olimpisko uzvarētāju galvas. Spīdīgās, tumši zaļās, rūgteni smaržojošās lapas ir ļoti spēcīga garšviela, kas svaigā veidā ir vēl spēcīgāka nekā kaltētā, tādēļ lauru lapas jāizmanto tikai mazos daudzumos. Lauru lapas vienmēr tiek iekļautas garšaugu buntītēs, tās pievieno buljoniem, zupām un mērcēm, kā arī cepešiem un sautējumiem, piemēram, gulašam, un tās labi sader ar medījuma gaļu un kāpostu ēdieniem (sarkanajiem kāpostiem, skābajiem kāpostiem). Pirms pasniegšanas lauru lapas no ēdiena ir jāizņem, jo tās ir ļoti rūgtas. Tikai dažas no aptuveni 2500 dažādajām lauru dzimtas sugām ir garšā tik izsmalcinātas kā Laurus nobilis - dižciltīgā laura lapas. Šie lauru krūmi un koki aug Vidusjūras reģionā. Ieteikums: ieliekot lauru lapu rīsu, miltu vai putraimu krājumos, tie tiks pasargāti no kaitēkļiem.
    • Lupstājs (Levisticum officinale)

      Liebstöckel Lupstāja otrs nosaukums vāciski ir "Maggi zāle" - un ne velti! Tas gan nepieder pie "Maggi" buljona sastāvdaļām, taču lupstājs, kas pēc garšas līdzīgs selerijām, uzlabos jebkuru gaļas vai dārzeņu buljonu. Visspēcīgākais aromāts ir svaigām lapām un kaltētas tās ātri zaudē aromātu. Tomēr tās iespējams sasaldēt. Lupstājs vislabāk iederas sātīgās, sildošās zupās (īpaši kartupeļu) un sautējumos, bet to labi var izmantot arī salātos.
  • M

    • Majorāns (Origanum majorana)

      Majoran Neskatoties uz to, ka majorāns izplatījies līdz pat Himalajiem, tas ir tipisks Vidusjūras reģiona garšaugs. Majorānam piemīt smaržīgs, sveķains un viegls citronu aromāts un silta, bet ne dedzinoša garša. Lapas svaigā vai kaltētā veidā izmanto kā garšaugu kartupeļu ēdienos, zupās, mērcēs, pie desiņām un pākšaugiem. Majorāns labi sader kopā ar pipariem, muskatriekstu un medījuma gaļas ēdienos - ar kadiķogām.
    • Mārrutki (Amoracia rusticana)

      Meerrettich Mārrutkus mēdz dēvēt arī par "zemnieku sinepēm" un izteiktā asuma dēļ tie labi sader ar vārītu gaļu, piemēram, sautētu liellopa gaļu, ar zivīm, olām un svaigiem salātiem, (piemēram, ar bietēm). Pievienojot biezpienam svaigas, nomizotas, sagrieztas vai sarīvētas mārrutka saknes, iegūst gardu maizes aizdaru. Augsnē, ko neskar salnas, mārrutku ražu iespējams ievākt visa gada garumā.
    • Maurloki (Allium schoenoprasum var. schoenoprasum)

      Schnittlauch Gan salātus, gan arī zupas, mērces, vistas un olu ēdienus maurlociņi padara svaigākus un asākus, kā arī ļauj tos glīti noformēt. Maurloki pieder pie sīpolaugiem un to iespējams sajust arī garšā. No viena līdz pieciem milimetriem platie, dobie stiebriņi dārzos vai podos uz balkona vai palodzes aug visa gada garumā. Maurlokus jāgriež īsi pirms izmantošanas. Tie vislabāk garšo svaigā veidā zaļos lapu salātos, kopā ar olām, zupās vai krēmīgās mērcēs. Maurlokus nevajag pievienot ēdienam vārīšanas laikā, jo karsējot tiem zūd aromāts. Arī ziedus iespējams izmantot kā garšaugus un kā ēdiena rotājumus. Ja maurlokiem regulāri nogriež ziedpumpurus, tad stiebriņi paliek maigi un sulīgi. Ja maurlokiem ļauj uzziedēt, tad tie garšo spēcīgāk, mazliet rūgtāk. Maurlokus nav iespējams kaltēt, bet tos var nogriezt svaigus un sasaldēt.
    • Melnās sinepes (Brassica nigra)

      Schwarzer Senf Melnās sinepes aug ceļu un pļavu malās visā Eiropā un Ziemeļāfrikā. Maigās lapiņas var novākt jūlijā un augustā, un izmantot līdzīgi kā kressalātus, kā garšaugu pie biezpiena vai salātiem. Sākot ar septembri, iegūstamas asās, melnās sēkliņas, kas pēc izžāvēšanas un samalšanas tiek pievienotas sinepēm un garšvielu maisījumiem, marinētiem gurķiem un ķirbjiem, kā arī gaļas marinādēm.
    • Melnie pipari (Piper nigrum)

      Schwarzer Pfeffer Melnie pipari ir augļi no tāda paša nosaukuma krūma. Tos ievāc tad, kad tie vēl ir negatavi (zaļi) vai gandrīz gatavi (dzeltenīgi oranži), tad tie kaltējot kļūst rievoti un melni. Melnajiem pipariem piemīt ass, viegli riekstains aromāts un tā ir pasaulē visbiežāk izmantotā piparu šķirne. Tos izmanto gandrīz visās pasaules virtuvēs. Tos ieteicams samalt tikai īsi pirms izmantošanas. Buljonos, zupās un marinādēs izmanto arī veselus graudiņus.
    • Muskatrieksts (Myristica fragrans)

      Muskatnuss Muskatrieksts ir akmensciets, ogai līdzīgs auglis, ko iegūst no tāda paša nosaukuma koka. Sākotnēji tas cēlies Bandas un Ziemeļu Moluku salās Indonēzijā, taču mūsdienās to audzē Āzijas tropiskajā daļā, Āfrikā, Dienvidamerikā un Grenādā. Kulinārijā svaigi rīvētu muskatriekstu izmanto kā garšvielu pie kartupeļu ēdieniem, zupām un sautējumiem, frikadelēm un cūkas cepeša. To mēdz izmantot arī kā garšaugu puķkāpostiem, spinātiem, Briseles kāpostiem, kolrābjiem, sarkanajiem kāpostiem un pastinakiem.
  • P

    • Pētersīļi (Petroselinum crispum)

      Petersilie Pētersīļi piešķir atsvaidzinošu, pikantu garšas noti jebkuram zivju, gaļas vai vistas ēdienam. Aromātiskās pētersīļu lapiņas kulinārijā iespējams izmantot ļoti universāli, jo ar tām var aizdarīt un dekorēt gandrīz jebkuru ēdienu - gan salātus, gan zupas, mērces, olu ēdienus, dārzeņus un sautējumus. Pievienojot smalki sagrieztus pētersīļus un mazliet sāls svaigajam sieram vai biezpienam, iegūst pikantu aizdaru. Buljoni un dārzeņu zupas kļūst aromātiskāki, ja tiem vārot pievieno pētersīļu kātus. Kaltējot pētersīļi zaudē aromātu, tāpēc tos labāk ietīt mitrā virtuves papīra loksnē un uzglabāt ledusskapī vai arī smalki sagriezt un sasaldēt ledus kubiņos.
    • Piparmētra (Mentha x piperita)

      Pfefferminze Piparmētrai piemīt atsvaidzinošs, pikants aromāts, kas lieliski iederas mērcēs, salātos, dārzeņu un jēra gaļas ēdienos, kā arī neskaitāmos desertos. Tāpat kā daudzos citos lūpziežu dzimtas augos, arī piparmētrās ir daudz ēterisko eļļu, tāpēc tās jāizmanto nelielos daudzumos. Svaigas, smalki sagrieztas piparmētru lapiņas piešķir zemenēm, augļu salātiem, saldējumam, sorbetam un saldētām augļu sulām neatkārtojamu garšas niansi. Piparmētras lieliski sader ar zirņiem un kartupeļiem, bagātina zaļo lapu salātu garšu un atsvaidzina vistas ēdienus, īpaši tad, ja tiem pievienoti arī augļi. Piparmētru tēja vislabāk garšo, ja to gatavo no svaigām lapām. Ja lapas plānots kaltēt, to ieteicams darīt pirms ziedēšanas, jo tad tajās ir visvairāk atvēsinošā mentola.
    • Pupumētra (Satureja hortensis)

      Bohnenkraut Pupumētra sastopama gan Vidusjūras reģionā, gan arī Indijā, Dienvidāfrikā un Ziemeļamerikā. Rūgteno garšu ar vieglo timiāna aromātu tai piešķir daudzas rūgtās vielas, kas ir arī ļoti labvēlīgas gremošanai. Svaigas vai kaltētas piparotā garšauga lapas un dzinumi labi sader ar pākšaugiem, jēra gaļas un kartupeļu ēdieniem, sautējumiem, aitas un citu treknu gaļu, kā arī mazos daudzumos - ar salātiem. Viengadīgajai vasaras pupumētrai ir ļoti intensīva garša, tāpēc tā jāizmanto piesardzīgi un jāpievieno ēdienam tikai gatavošanas beigās. Dārzā pieticīgajai pupumētrai ieteicams ierādīt saulainu, siltu vietu vieglā, caurlaidīgā augsnē. Raža ievācama no jūnija līdz septembrim.
  • R

    • Raudene (Origanum vulgare)

      Oregano Neviena cita garšviela tik cieši nesaistās ar Vidusjūras reģiona ēdieniem kā savvaļas raudene, ko izmanto svaigu vai kaltētu. Ap Vidusjūru, Mazāzijā un Rietumāzijā aug aptuveni 40 dažādas raudenes šķirnes. Raudene pieder pie tiem retajiem augiem, kam kaltētā veidā ir daudz intensīvāka garša nekā svaigi noplūktiem augiem. Izmantotas tiek lapas un dzinumi, bet arī ziedi ir ēdami un noder garnēšanai. Raudene uzlabo garšu tomātu mērcēm, grilētiem dārzeņiem un gaļai, kā arī kārtīgai picai un chili con carne sautējumam. Raudene sader ar konservētām olīvām, lupstāju, kaperiem un fetu, tomēr tā ir jāizmanto piesardzīgi, jo raudenes spēcīgais aromāts drīz pārmāc citas sastāvdaļas.
    • Romas ķimenes jeb kumins (Cuminum cyminum L.)

      Kreuzkümmel Romas ķimenes kā garšviela ir ļoti iecienītas Latīņamerikā, Ziemeļāfrikā, gandrīz visā Āzijā un arī Indijā. Mazie, zaļganpelēkie kumina augļi pirms lietošanas lielākoties tiek kopā ar sīpoliem apcepti eļļā vai apgrauzdēti bez taukvielām. Romas ķimenes ir svarīga sastāvdaļa karija maisījumos un tandoori ēdienos. Grauzdēta kumina aromāts, bieži kopā ar koriandru, ir viena no svarīgākajām Šrilankas un Dienvidindijas virtuves pazīmēm. Romas ķimenes ļoti plaši izmanto arī arābu virtuvē. Tās ir arī tipiska garšviela par tadžinu dēvētajā gaļas sautējumā. Kumins sākotnēji cēlies Rietumāzijā, kur tas audzēts jau kopš Bībeles laikiem.
    • Rozā pipari (Schinus terebinthifolius)

      Rosa Pfeffer Rozā pipari, ko mēdz dēvēt arī par Ziemassvētku ogām, ir Vidusamerikā un Dienvidamerikā augošā Brazīlijas piparkoka augļi. Tas pieder pie anakardiju dzimtas un ar melnajiem pipariem tam nav nekā kopīga. Rozā pipari ir viegli asi un saldeni, tiem arī piemīt augļu un ziedu aromāts, kas atgādina kadiķogas. Vieglās, kaltētās ogas, ko krāsa mēdz variēt no rozā līdz sarkanai, svaigi maltas labi iederas zivju un karija ēdienos, kā arī pie dažiem dārzeņiem, piemēram, sparģeļiem.
    • Rozmarīns (Rosmarinus officinalis)

      Rosmarin Rozmarīns - tipisks Vidusjūras reģiona garšaugs - mūsdienās ir izplatīts gandrīz visās pasaules virtuvēs. Jau senie romieši mēdza pievienot šo mūžzaļo augu gaļas ēdieniem. Maigie zaru galiņi un adatveida lapas ir ļoti aromātiskas, mazliet rūgtas, atgādina eikaliptu un tām ir uzmundrinoša iedarbība. Svaigs rozmarīns iederas Vidusjūras virtuves ēdienos, jēra un vistas gaļas ēdienos, cūkgaļas cepešos, zivju ēdienos, dārzeņu zupās, pie svaiga, grilēta vai marinēta kazas vai aitas siera, kā arī garšaugu maizēs. Grilētiem ēdieniem - gan gaļai, gan zivīm, gan dārzeņiem un kartupeļiem, svaigs rozmarīns piešķir neatkārtojamu, savdabīgu garšas niansi. Rozmarīnu ieteicams izmantot svaigā veidā, jo kaltēts tas drīz vien zaudē aromātu.
  • S

    • Safrāns (Crocus sativus)

      Safran Safrāna krokusu drīksnas kā pavedienus ir jāvāc tikai ar rokām, tāpēc safrāns ir dārgākā garšviela pasaulē. Atkarībā no mitruma daudzuma ziedos, nepieciešami 100 000 līdz 200 000 ziedu, lai iegūtu vienu kilogramu oranži dzeltenās garšvielas. Viena plūcēja dienā savāc aptuveni 60 līdz 80 gramu. Kulinārijā safrāns tiek izmantots kā krāsviela un kā garšviela kūkās, zupās, zivju un vēžveidīgo ēdienos, risoto un paeljā. Ūdenī gan šķīst tikai dzeltenā viela krosīns, nevis ķieģeļsarkanais karotīns. Safrāns jāizmanto tikai mazos daudzumos, jo, pievienots par daudz, tas rada asu, rūgtu garšu. Viltus safrānam, ko iegūst, piemēram, no pienenēm, lauvmutītēm vai kliņģerītēm, nemaz nav garšas, tas darbojas tikai kā dzeltena krāsviela. Nav ieteicams iegādāties jau samaltu safrānu, jo noteikt, vai tas ir īsts, iespējams tikai ēšanas laikā.
    • Salvija (Salvia officinalis)

      Salbei Salviju - svaigā vai kaltētā veidā - ieteicams izmantot tikai mazās devās, jo tādējādi tā vislabāk izceļ zivju, gaļas un vistas ēdienu garšu. Svaigās lapās ir daudz ēterisko eļļu un tās garšo atsvaidzinoši, viegli rūgteni un asi, mazliet jūtams arī mentols. Salvijas aromāts labi papildina olu ēdienus, desiņas, vistas, cūkgaļas, aitas un jēra gaļas cepešus, gaišās mērces un zupas, kā arī lieliski iederas ceptu zivju pildījumā. Kaltētai salvijai piemīt izteikta, metāliska piparmētru garša un arī tā ir jāizmanto ar mēru. Zilie un violetie ziedi noder ēdiena dekorēšanai, taču tie negaršo pārāk labi. Svaigu salviju, ietītu mitrā virtuves papīra loksnē, uzglabā ledusskapī vai, sīki sagrieztu, sasaldē ledus kubiņu tvertnēs.
    • Sierāboliņš (Trigonella foenum-graecum)

      Bockshornkleesamen Aromātiskais sierāboliņš ietilpst jebkurā karija garšvielu maisījumā. Svaigi samaltām cietajām, četrstūrainajām sēkliņām dzeltenīgā vai smilšu krāsā piemīt intensīvs, silts, karijam līdzīgs aromāts. Sierāboliņš, kas pieder pie pākšaugiem, sākotnēji cēlies no Persijas. Tas jau senajā Ēģiptē ticis izmantots kā garšaugs un ārstniecības līdzeklis un izplatījies līdz pat Āzijas dienvidrietumiem. Pirms lietošanas sierāboliņu ieteicams īsi apgrauzdēt pannā bez taukvielām un tad sasmalcināt piestā.
    • Smaržīgie pipari (Pimenta dioica)

      Piment Tos mēdz dēvēt arī par krustnagliņu vai Jamaikas pipariem. Līdz pat mūsdienām to galvenā ieguves vieta ir šī Karību sala. Tur tiek izmantotas ne tikai ogas, bet arī svaigas krūma lapas. Jau acteki bija iecienījuši smaržīgos piparus, ko tie lielākoties izmantoja, lai padarītu aromātiskāku kakao dzērienu. 16. gadsimta sākumā vērtīgie graudiņi tika atvesti uz Eiropu un kopš tā laika tie uzlabo garšu sātīgiem sautējumiem, sacepumiem un cepešiem. Rūgteni saldā, pikantā garša līdzinās krustnagliņām un valdzinošais aromāts vislabāk novērtējams piparkūkās un citos līdzīgos cepumos. Smaržīgos piparus ieteicams uzglabāt sausā un tumšā vietā. Vislabāk iegādāties veselus piparu graudus. Tos iespējams uzglabāt vairākus mēnešus un svaigi maltiem tiem piemīt pasakaini piparots aromāts.
  • T

    • Tamarinds (Tamarindus indica)

      Tamarinde Tamarinds, ko dēvē arī par Indijas dateli vai skābo dateli, ir pākstveida auglis, ko iegūst no tamarinda koka. Sastopami divu veidu tamarindi - saldajam tamarindam ir brūngans augļa mīkstums, bet rūgteni skābajam tamarindam tas ir gandrīz melns un pēc konsistences un krāsas atgādina rozīnes. Tamarinds ir svarīga sastāvdaļa tādās asajās mērcēs kā Vusteras un bārbekjū mērces. Tamarindu sīrups tiek izmantots kā pamata sastāvdaļa atsvaidzinošos dzērienos, sorbetos, ievārījumos un konfektēs.
    • Timiāns (Thymus vulgaris)

      Thymian

      Saules luteklis timiāns ir tipisks Vidusjūras reģiona augs, kas lieliski sader ar gaļas, vistas un pastas ēdieniem. Sīkajām, mūžzaļajām lapiņām un maigajiem dzinumiem piemīt spēcīgs, rūgtens un viegli dūmakains aromāts. Timiāns ietilpst Francijas pazīstamajā Provansas garšvielu maisījumā Herbes de Provence. Timiāns sader ar gaļas, vistas un dārzeņu ēdieniem un kopā ar medu tas piešķir lielisku aromātu svaigam aitas un kazas sieram, kā arī desertiem. Ziedi var tikt izmantoti gan ēdiena izrotāšanai, gan arī ēšanai. Pazīstami vairāki simti dažādu timiāna šķirņu - katra no tām garšo citādi un to aromāts variē no ananāsa līdz citroniem. 

  • V

    • Vaniļa (Vanilla planifolia)

      Vanille Vaniļa ir pasaulē otrā dārgākā garšviela aiz safrāna. To iegūst no dažādu vaniļas dzimtas augu fermentētajām pākstīm. Galvenokārt aromāts rodas no pāksts apvalka, nevis no pākstī atrodamā vaniļas mīkstuma ar mazajiem sēklu graudiņiem. Tieši tāpēc kulinārijā noteikti jāizmanto arī pāksts apvalks. Vaniļa piešķir aromātu jebkuram saldēdienam, tomēr to var pievienot arī gaišām mērcēm pie zivju ēdieniem un jūras veltēm.
    • Vībotne (Artemisia vulgaris)

      Beifuß Vībotni dēvē arī par slotu zāli vai zosu zāli, jo līdz diviem metriem garos stiebrus mēdza izmantot slaucīšanai, savukārt, pievienojot svaigos vai kaltētos dzinumus, kam vēl nebija atvērušies ziedi, trekniem ēdieniem, piemēram, cūkgaļai vai zoss cepetim, vībotne tiem piešķīra viegli rūgtenu noti. Rūgtās vielas veicina kuņģa sulas un žults veidošanos un tādējādi uzlabo gremošanu.
  • Z

    • Zemā brūnvālīte (Sanguisorba minor)

      Pimpinelle Zemā brūnvālīte ir rožu dzimtas augs. Tā ir neaizstājama sastāvdaļa Frankfurtes zaļajā mērcē. Jaunajiem asniem un lapām piemīt atsvaidzinoša, salātu gurķiem līdzīga garša. To jāizmanto svaigā veidā, jo kaltēta tā ātri zaudē aromātu. Brūnvālīte iederas zaļo lapu salātos, gaišajās mērcēs un dārzeņu zupās un to mēdz pievienot arī garšaugu limonādēm.
    • Zvaigžņu anīss (Illicium verum)

      Sternanis Zvaigžņu anīsa augli iegūst no tropu reģionos augoša mūžzaļa koka. Pēc tam to izkaltē. Līdzīgi kā anīss, šie zvaigžņu formas augļi ar astoņiem vai deviņiem stariem garšo pēc lakricas - saldi, taču arī mazliet piparoti un skābeni. Tā kā pāksts ir aromātiskāka nekā sēklas, zvaigžņu anīsu izmanto veselu kopā ar pāksti vai maltā veidā. Zvaigžņu anīss ir svarīga sastāvdaļa ķīniešu piecu garšvielu maisījumā, kā arī karija maisījumos un Ziemassvētku garšvielu komplektos.