Alekss Barks (Alex Barck), mūziķu apvienības “Jazzanova” līdzdibinātājs, stāsta par to, kāpēc dīdžeji ir jaunie gardēži. Saruna par tālām zemēm, dīvainiem ēdieniem un nogurumu.

Berlīne (Berlin), Kreicberga (Kreuzberg), Meibahufera (Maybachufer). Kādā vasarīgā ceturtdienas pievakarē mēs satikāmies ar Aleksu Barku, starptautisku atzinību guvušās, Berlīnē bāzētās dīdžeju/producentu apvienības “Jazzanova” vadītāju, lai parunātu par lielisku ēdienu. Kur gan labāk par to runāt, ja ne restorānā? Viņš ierosina doties uz “Life” – japāņu restorānu, kas atvērts tikai dažas nedēļas pirms mūsu intervijas. Tas jau ir kļuvis par vietējo iecienītu pieturvietu, dodoties gastronomiskā piedzīvojumā pa Berlīni. Alekss zina šo restorānu un ir sadraudzējies ar tā īpašnieku, tāpēc mums nav jāuztraucas, ka šovakar varētu tikt apdalīti ēdiena ziņā.

Veiksmīgi dīdžeji ir labi nodrošināti, tāpēc viņi ēd dārgos restorānos un automātiski kļūst par gardēžiem, vai ne, Aleks?

Šī teorija nav attiecināma uz mani, jo es cenšos izvairīties no dārgo restorānu klientūras. Tā vietā, lai aprunātos ar cilvēku, ar kuru kopā pusdieno, viņš blenž savā šķīvī – gluži kā suns, kurš hipnotizē bumbiņu (smejas). Es teiktu, ka iemesls tam drīzāk ir dīdžeja profesijas pārstāvju saspringtais dzīves ritms. Dīdžeji visu laiku ir ceļā uz kādu pasaules vietu, līdz ar to automātiski cenšas panākt, lai uzturs būtu pilnvērtīgs. Mans darbs prasa daudz spēka, tāpēc ir jāgādā, lai es saņemtu nepieciešamo enerģiju.

Arī grupas pavada daudz laika ceļojot, taču tās nav ieguvušas gardēžu reputāciju.

Nu, dīdžejiem ir viena liela priekšrocība – viņi ceļo pa vienam, tāpēc lidojums izmaksā lētāk (smejas). Tas nozīmē, ka mums ir labāki lidojumi un viesnīcas, un kaut kas labāks par parasto ēdināšanu aiz kulisēm. Pienāca brīdis, kad dīdžeji, jo īpaši mūsu kalibra, pēkšņi sāka pieprasīt, ka vēlas ēst labos restorānos.

Kā ir ar tevi, kā tu kļuvi par gardēdi?

Es nāku no Vācijas Demokrātiskās Republikas, uzaugu Austrumberlīnē, kur ēdienam bija pakārtota nozīme. Tas bija paredzēts tikai izsalkuma remdēšanai. Bezrūpīgam, jaunam cilvēkam svarīgi tikai tas, lai vēders būtu pilns. Es šādi dzīvoju gadiem ilgi – kā tipisks vecpuisis. Taču tad es satiku savu sievu. Viņa ir francūziete...

...un līdzšinējā dzīves pieredze palika vēsturē.

(smejas) Ēdiens Francijā ir ļoti svarīgs, un, šķiet, ka visi ir staigājošas vīna enciklopēdijas, kas zina, kāds vīns sader ar konkrēto ēdienu. Protams, man tas patiešām patika, tomēr dziļākas intereses apgūt šādas zināšanas nebija – vismaz tolaik man tā šķita. Nepagāja ilgs laiks, līdz arī es biju kļuvis par vīna cienītāju. Manas sievas tēls atstāja uz mani spēcīgu ietekmi! Pats labākais, ka man radās patiesa interese par vīna un ēdienu pasauli, un tagad es patiešām zinu vairāk nekā mana sieva.

Ja tiktu uzņemta filma, to droši vien nosauktu “Alekss – gardēdis pret paša gribu”.

Es sevi nesauktu par gardēdi, jo man patīk ēst arī mājās. Mana sieva lieliski gatavo. Patiesībā visvairāk ēdiena kultūrā man patīk sociālais aspekts – iespēja satikt dažādus cilvēkus, tādējādi pakāpeniski uzzinot par ēdieniem ko vairāk.

Tātad kopīgas maltītes un sarunas par ēdienu līdzinās mūzikas ierakstu meklēšanai un sarunām par profesionālām tēmām mūzikas veikalā.

Tieši tā. Protams, visus ierakstus var pasūtīt internetā – tas ir ātri un vienkārši. Bet, kad mājās ir divi tūkstoši ierakstu, kas visi ir lieliski, pēkšņi aptver, ka nav neviena, ar ko par tiem var parunāt, kam tos var atskaņot. Ēdiena baudīšanu uztveru tieši tāpat. Maltīte var būt patiesi lieliska, bet tad kādā brīdī šķiet: es labāk došos paēst ar kādu, ar kuru varu labi pavadīt laiku, kurš novērtē ēdienu un kuram, iespējams, ir kāda interesanta ideja saistībā ar šo tēmu.

Man šķiet, ka ceļojumos bieži satiekat šādus cilvēkus?

Vienmēr ir cilvēki, kuri teiks: tu taču esi Spānijā, tāpēc tev ir jādzer tāds vai šitāds vīns. Bet, kad esi Itālijā, ir jādzer tāds vīns. Ikvienā ciematā ir labākais vīns un labākā olīveļļa. Un tā nu es saku “labi” un izmēģinu, jo man patīk strādāt ar čomiem. Pēdējos 20 gadus esmu atskaņojis ierakstus vairāk vai mazāk vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Tā uzskata un rīkojas japāņi –ar savu producentu ir jāsadarbojas, jāpalīdz viņam, jo tā ir tāda abpusēja došanas un ņemšanas padarīšana.

Šķiet, ka tev ir siltas jūtas pret Japānu. Tu pat ierosināji tikties šajā japāņu restorānā.

Var ieiet jebkurā japāņu restorānā – vai tas būtu nedaudz piezemēts, vai arī ultra moderns –, un fonā skanēs brīnišķīgs džezs, kura autoram gribētos būt pašam. Japāņi ir vienlīdz aizrāvušies kā ar ēdienu, tā arī ar mūziku. Viņi joprojām ievēro senās tradīcijas – mēs sēžam šīs aizraujošās kultūras ieskauti, šajā paralēlajā pasaulē. Brokastīs tiek pasniegtas fermentētas nato pupiņas, un neviļus no prātā iešaujas doma: “Pat pusdienām tas būtu par daudz!” Tā tik ir dzīve!

Dažādas valstis, dažādas tradīcijas – vai dažreiz nākas būt piesardzīgam?

Lai arī kurp dotos, ja ievēro pieklājības un cieņas pamatlikumus, parasti viss ir kārtībā. Dīdžeja profesijas pārstāvjiem nedaudz sanāk dzīvot tādā kā burbulī, jo apkārt pastāvīgi ir līdzīgi domājoši cilvēki. Nākas piepūlēties, lai izrautos no ierastās vides. Un tad pēkšņa situācija atklāj interesantas lietas, kas ļauj saprast, kā darbojas šī dīvainā pasaule.

Kuras valsts ēdieni tev garšo vislabāk?

Man ļoti patīk Indonēzija un jo īpaši ķīniešu ēdiens, kas ir atrodams visur. Es gadu pavadīju Reinjonā (La Réunion), kas ir maza sala Indijas okeānā, – turienes ēdiens bija ļoti neparasts, taču patiesi garšīgs. Tas bija īstens ietekmju – franču, indiešu, ķīniešu, afrikāņu, kreoliešu un iezemiešu virtuves – sajaukums. Ir tik pārsteidzoši, kā viņi to visu sajauc vienā katlā, un tas garšo lieliski.

Kas tas ir?

“Rougail saucisse” – kūpinātas desiņas, kas pagatavotas īpašā garšvielu maisījumā. Tā dēļ ir vērts mirt! Mana sieva iemācījās gatavot šo ēdienu, kad mēs dzīvojām Reinjonā. Kad mēs uzaicinām uz pusdienām viesus, viņi vienmēr vēlas, lai pasniedzam šo ēdienu. Protams, to grūti nosaukt par izsmalcinātu maltīti. Šāda veida ēdieni sāk izmirt. Un tas ir saprotams, jo cilvēki mūsdienās vairs tik daudz nedara smagus fiziskus darbus, tāpēc viņi priekšroku dod vieglākām maltītēm.

Runājot par pārmaiņām, vai joprojām ceļo tikpat daudz kā agrāk?

Mūziķu apvienības “Jazzanova” darbība aizsākās deviņdesmito gadu vidū, kas patiešām bija traks laiks. Taču es joprojām ceļoju katru nedēļas nogali. Tas ir lieliski, jo man patīk atskaņot mūziku, atrasties klubos, ar mūzikas starpniecību komunicēt ar cilvēkiem. Taču man ir jāatzīst, ka nu esmu sasniedzis vecumu, kad ceļošana kļūst nedaudz apgrūtinoša. Piemēram, rīt man ir jāceļas pulksten sešos, lai paspētu uz lidmašīnu uz Slovēniju. Tur es uzstāšos, pēc tam došos uz Horvātiju bez iespējas izgulēties, lai tur pēcpusdienā varētu uzstāties festivālā. Pēdējo 20 gadu laikā man ir izveidojies milzīgs miega deficīts. Varat mani nolikt stūrī, un es uzreiz aizmigšu. Diemžēl pat visgaršīgākais ēdiens šajā ziņā palīdzēt nespēj.

Autors: Niko Krāmers (Nico Cramer)
Attēli: © PR, © Holgers Talinskis (Holger Talinski)