Daži cilvēki piedzimst ar neparastām superspējām – viņi uztver pasauli daudz intensīvāk, nekā to darām mēs, pārējie. Sinestēzija ir zinātnisks nosaukums cilvēku spējai saskatīt skaņas kā krāsas.

Ikreiz, kad Anja Huve (Anja Huwe) izjūt ilgas pēc jūras un jūrasbraucējiem, pēc zilas jūras plašumiem un svaigu zivju smaržas, kurp viņa dodas? Uz Ņujorku, protams! “Tieši to man nozīmē Ņujorka – svaigas zivis! Spīdīgas, sudrabainas, zvīņainas zivis. Tās smaržo pēc sālsūdens, rīta saules, vēja, sena bruģa un ledus. Tām ir svaigu austeru konsistence. Tās smaržo pēc svaigiem suši, nūdelēm, omāriem un krabjiem.”

Tas droši vien izklausās nedaudz atšķirīgi no tā, ko redzējāt un izjutāt, pēdējo reizi apmeklējot Ņujorku? To var izskaidrot ar faktu, ka jūs atšķirībā no Anjas neesat sinestēts. Šī Hamburgas iezemiete ir viena no aptuveni četriem procentiem cilvēku visā pasaulē, kas uztver apkārt notiekošo daudz intensīvāk un krāsaināk par mums, pārējiem. To paveic sava veida iedzimtas superspējas. Sinestēta smadzenēs viena maņu orgāna stimulācija noved pie netīšas cita maņu orgāna stimulācijas, kas parasti darbotos atsevišķi. Šī parādība ir pazīstama kā “hiperkonektivitāte”, tās rezultātā sinestēti var uztvert skaņas kā krāsas, redzēt ēdienus kā īpašas ģeometriskas formas vai pat sasaistīt vietas ar konkrētām garšām. Gluži kā Ņujorka un svaigās zivis!

Taču Anjai nav jādodas uz Ņujorku, lai stimulētu savas maņas. Visa viņas dzīve ir viens liels maņu izraisītu sajūtu piedzīvojums. “Otrdienas un cipars pieci ir sarkani, arī vārds “noslēpums”,” viņa skaidro. “Augusts ir dzeltens un sarkans. Trijnieki ir zili, tāpat kā marts un ceturtdienas. Mans puisis smaržo zaļi, gluži kā cipars septiņi un piektdienas. Sestdienas un svētdienas ir starp balto un dzelteno, tāpat arī skaitlis 24. Pāra skaitļi parasti ir siltajās krāsās, nepāra skaitļi mēdz būt auksti,” skaidro Hamburgas māksliniece tā, it kā tā būtu visparastākā lieta pasaulē. Un viņai tieši tā arī ir. Anja Huve, kas daudziem mūzikas faniem pazīstama kā astoņdesmito gadu postpanku grupas “Xmal Deutschland” bijusī soliste, pasauli nekad nav pazinusi citādu. Ja jums kaut kas šķiet normāls, uzskatāt, ka tas ir normāli arī visiem pārējiem.

“Man vienmēr bijis grūti daudz ko paturēt atmiņā,” stāsta Anja. “Tāpēc es bieži teicu pārējiem grupas dalībniekiem, ka mums vajadzētu uzspēlēt sarkano vai zilo dziesmu. Un tad viņi jautāja, par ko gan es runāju. Viņiem šķita, ka runāju pilnīgas muļķības.” Pēc daudziem sarkaniem un ziliem grupas mēģinājumiem visbeidzot viņa atrada negaidītu palīdzību: “Tajā laikā mums bija tā pati vadība, kas grupai “Simple Minds”. Viņi bija slavas zenītā, un reiz kāds man pateica: “Viņu ģitāristam ir tieši tāpat!”” Tā Anja uzsāka sarunu ar Čārliju Bērčilu (Charlie Burchill) un pirmo reizi mūžā atklāja, ka vēl kāds uztver pasauli tāpat kā viņa. Tā bija atbrīvojoša sajūta, kas mudināja meiteni sākt meklēt sev līdzīgus cilvēkus.

“Es atklāju, ka šī nemaz nav tik neparasta parādība. Patiesībā tā ir diezgan bieži sastopama,” stāsta Anja. Jaunākajā pētījumā ir noskaidrots, ka ir aptuveni 80 dažādi sinestēzijas veidi, kas parasti attīstās bērnībā un visdrīzāk ir pārmantojami. Neskatoties uz to, ka Anja nezina citus šādus gadījumus savā ģimenē, viņa nemaz nebija izbrīnīta, kad viņas draugs – mākslinieks – pastāstīja, ka sinestēti bieži ir ļoti radoši. Piemēram, runā, ka Ferencs Lists (Franz Liszt) (1811.–1886.) reiz mēģinājuma laikā palūdza orķestrim spēlēt “nedaudz zilāk”. Ja Anja tajā laikā spēlētu Lista orķestrī, viņa būtu aiztaupījusi dažus mulsinošus brīžus.

Taču, kas zina, iespējams, tādā gadījumā Anja nebūtu kļuvusi par gleznotāju. Tas, ka viņa varēja dzirdēt krāsas, bija viena lieta, bet, tiklīdz viņa tās uzlika uz audekla, viņa sāka novērtēt, ko nozīmē būt par sinestēti: “Es atklāju, ka man mūzika un krāsas ir nesaraujami saistītas. Tas bija gluži kā atklāt valodu, kuru izmanto mana iekšējā balss. Es beidzot varēju attēlot to, kas notika manā galvā.” Spriežot pēc viņas gleznām, tur notiek patiešām daudz kas. Spīdoši plankumi un krāsaini pikseļi apvienojas, veidojot aizraujošas, kaleidoskopiskas konstrukcijas. Tajās ir iespējams nolasīt daudz ko, taču tas nav nepieciešams: “Ikviens redz to, ko grib redzēt. Bet tas, ko tās patiešām nozīmē, ir mans noslēpums,” smaidīdama stāsta Anja.

Nav nekāds noslēpums, ka Anjai patīk apļi. Viņas darbi sastāv tikai un vienīgi no dažādu izmēru un krāsu punktiem. “Daba, baktērijas un sēnītes, debesis, Visums – viss ir punkti,” viņa piebilst. “Man tas nozīmē bezgalību, nebeidzamu atkārtošanos un arī mieru.” Varētu šķist, ka ir ļoti aizraujoši nepārtraukti saņemt spēcīgāku maņu stimulāciju, nekā lielākā daļa cilvēku jebkad spēj izjust, taču tas ir arī smags darbs. “Tas padara ļoti jutīgu, un ne jau pozitīvā ziņā. Sajūtams ir pilnīgi viss,” stāsta Anja. “Dažkārt es pieķeru sevi skatāmies uz ietvi un košļenēm uz tās un domāju, cik daudz gabaliņu tur ir. Vai arī dodos uz Hamburgas pludmali un domāju par to, ka tie sarkanie oļi ir ļoti skaļi. Es redzu to, tad šito, tad vēl kaut ko. Gluži kā ķēdes, kas nemitīgi rausta uz visām pusēm. Man ir jāatrod veids, kā to izslēgt, vai arī es kļūstu patiesi nemierīga.”

Par laimi, Anja rod mieru savās gleznās. Savā ikdienā viņa ir radījusi arī citus pieturas punktus: “Es visu laiku kārtoju lietas, pārvietoju tās un tad precīzi salieku atpakaļ.” Pārsvarā tas nāk no zemapziņas, kā Anja to ilustrē ar nesen notikušu piemēru: “Nesen man bija apmeklētājs, kurš aplūkoja kādu manis radītu gleznu pie sienas, tad pēkšņi norādīja uz augļu trauku un teica: “Augļi traukā ir tieši tādā pašā krāsā un tieši tādā pašā pozīcijā!”” Anja cenšas radīt kārtību maņu juceklī, neskatoties uz to, ka pēc dabas ir nedaudz haotiska. Viņa atzīst: “Visā šajā haosā un apjukumā man tomēr izdodas radīt pašai savu kārtības sajūtu.” Gluži kā supervaronis, kas ir iemācījies kontrolēt savas superspējas, arī Anja tagad pilnībā var izbaudīt savu īpašo apdāvinātību: “Man patīk izpētīt lietas. Kā šī lieta darbojas? Kāda ir sajūta, tai pieskaroties? Kā tā garšo? Patiesībā es visu laiku pavadu rotaļājoties.”

Autors: Niko Krāmers (Nico Cramer)
Attēli: © Katrīna Verle (Katharina Werle), © Tordiss Rugebergs (Thordis Rueggeberg)